“Karlīnas Vītoliņas portretu fotogrāfijām piemīt netverams, vārdos neizsakāms jutīgums.
Tās burtiski glezno ar gaismu. Sievietes viņas fotogrāfijas ir kā lotosa zieds – tās uzzied, sakņojoties visā, kas ar viņām ir noticis. Karlīna šajā ziedēšanas mirklī ir vienkārši viņām blakus. Klusējot, ieraugot, apbrīnojot un ļaujot būt. Viņas kamera neiejaucas, vien liegi un smalki fiksē vibrāciju – intīmu enerģijas uzplaiksnījumu žestos, skatienā, kustībā, domu, sajūtu un emociju mijiedarbībā.
Mūžīgo dialogu starp gaismu un ēnu, jo viena bez otras nav iespējama.
Karlīnas fotogrāfijas ir kā bezgalīga saruna, kas aizved sievieti pie viņas pašas.
Pat ja dažkārt klātesošas ir eksistenciālas skumjas, šajā sarunā vienmēr ir harmonija. Trausla, mazliet dekadentiska skaistuma vibrācija. Ziedēšanas, pārtapšanas un atdzimšanas brīnums.”
Teksts: Una Meistare
